Bankas pārskaitījumus principā izpilda bez satura pārbaudes. Tikai izņēmuma gadījumos tām ir jābrīdina klienti par draudošiem zaudējumiem. Priekšnoteikumu izvērtējums.
Daudzi cietušie, atskatoties uz notikušo, jautā, kāpēc viņu banka nav iejaukusies: vairāki lieli pārskaitījumi īsā laikā, līdz tam nezināms saņēmējs ārvalstīs, pilnīgi netipiska maksājumu rīcība. Vai tam nebūtu bijis jākrīt acīs?
Jautājums ir saprotams, un juridiski tas nav aplams. Tomēr atbilde ir atturīgāka, nekā daudzi gaida. Bankas pienākumu brīdināt savus klientus par pašu uzsāktiem maksājumiem tiesu prakse atzīst tikai izņēmuma gadījumos.
Pamatprincips: izpilde bez satura pārbaudes
Bezskaidras naudas norēķini ir masveida darījumi, kas veidoti ātrai un lielā mērā automatizētai apstrādei. Banka tajos darbojas kā maksājumu starpnieks. Tai ir pienākums izpildīt klientu rīkojumus atbilstoši norādījumiem, un tai principā nav jārūpējas par to, kāds darījums ir pārskaitījuma pamatā un vai tas klientam ir izdevīgs.
Aiz tā stāv arī aizsardzības apsvērums: klientiem jāspēj brīvi rīkoties ar savu naudu, bez tā, ka banka kontrolē viņu lēmumus vai pēc saviem ieskatiem aptur maksājumus. Tādēļ vispārīga pienākuma pārbaudīt pārskaitījumu ticamību vai krāpšanas riskus nav.
Izņēmums: nopietnas aizdomu pazīmes
No šī pamatprincipa tiesu prakse pieļauj izņēmumus. No līgumattiecībām starp banku un klientu izriet aizsardzības un vērības pienākumi. Tie var sabiezēt līdz brīdināšanas vai informēšanas pienākumam, ja bankai nopietnu aizdomu pazīmju dēļ ir jāpieņem, ka tās klients kļūst par noziedzīga nodarījuma upuri, vai ja šādas aizdomas tai acīmredzami uzmācas. Šajā saistībā bieži tiek runāts par objektīvu acīmredzamību.
Slieksnis ir augsts. Neparasts summas apmērs vai saņēmēja konts ārvalstīs pats par sevi parasti nav pietiekams. Nozīme ir kopainai – un tam, kādas ziņas bankas rīcībā faktiski bija.
Kādiem apstākļiem var būt nozīme
- Vai bankai bija konkrētas norādes, ka saņēmēja konts tiek izmantots krāpšanas nodarījumiem, piemēram, no iepriekšējiem ziņojumiem?
- Vai iekšējā drošības sistēma bija atzīmējusi maksājumu kā aizdomīgu, bet tam netika sekots līdzi?
- Vai klients bankas darbiniekiem bija izklāstījis apstākļus, kas norādīja uz zināmu krāpšanas shēmu?
- Vai maksājumu virkne pēc apmēra, biežuma un mērķa valsts krasi atšķīrās no klienta līdzšinējās rīcības?
- Vai par saņēmēju bija uzraudzības iestādes publisks brīdinājums, kas bankai bija zināms?
Šie apsvērumi ir atskaites punkti, nevis pārbaudes saraksts. Tiesas līdzīgus faktiskos apstākļus vērtē visai atšķirīgi. Pierādīšanas pienākums par apstākļiem, no kuriem izrietētu brīdināšanas pienākums, principā gulstas uz klientu – un tieši bankas iekšējās norises no malas ir grūti pārskatāmas.
Kas izriet no pārkāpta brīdināšanas pienākuma
Ja banka pārkāpj brīdināšanas pienākumu, varētu būt iespējams prasījums par zaudējumu atlīdzību līgumiska blakuspienākuma pārkāpuma dēļ. Tas ir kas cits nekā prasījums par atmaksu saskaņā ar Vācijas Civilkodeksa (BGB) 675.u pantu: pēdējais priekšnosacījums ir neautorizēts maksājums, un pašu apstiprinātu pārskaitījumu gadījumā tas principā nav piemērojams. Tādēļ brīdināšanas pienākums ir nozīmīgs tieši tajos gadījumos, kuros cietušie maldināšanas iespaidā ir pārskaitījuši paši.
Klientam turklāt ir jāizklāsta, ka brīdinājuma gadījumā viņš no maksājuma būtu atturējies. Tas ne vienmēr ir pašsaprotami, jo krāpnieki savus upurus bieži mērķtiecīgi sagatavo bankas jautājumiem. Visbeidzot, klienta līdzatbildība var prasījumu samazināt. Praksē šādas lietas tādēļ nereti noslēdzas ar zaudējumu sadali vai izlīgumu – vai arī bez panākumiem.
Secinājumi
Vispārīga bankas pienākuma apšaubīt uzkrītošus pārskaitījumus nav. Brīdināšanas un informēšanas pienākumi saskaņā ar tiesu praksi pastāv tikai izņēmuma gadījumos, kad aizdomas par noziedzīgu nodarījumu par sliktu klientam tiešā veidā uzmācas. Vai šāds gadījums pastāv, var izvērtēt tikai pēc konkrētajiem maksājumu darījumiem un bankas rīcībā esošajām ziņām. Rūpīga pārbaude var atmaksāties; garantiju par prasījumu tā nedod.
Biežāk uzdotie jautājumi
Principā nē. Bankai ir pienākums izpildīt autorizētus rīkojumus, un tai nav jāpārbauda to pamatā esošie apstākļi. Pienākumu brīdināt vai uzdot precizējošus jautājumus tiesu prakse atzīst tikai nopietnu aizdomu pazīmju gadījumā.
Tas ir atkarīgs no tā, vai konkrētajā gadījumā brīdināšanas pienākums vispār pastāvēja, vai tas tika pārkāpts un vai brīdinājums maksājumu būtu novērsis. Arī līdzatbildība var prasījumu samazināt. Vispārinātu atbildi sniegt nav iespējams.
Principā pierādīšanas pienākums par apstākļiem, no kuriem izriet brīdināšanas pienākums, gulstas uz klientu. Tādēļ ir svarīgi dokumentēt visus kontaktus ar banku un precīzu maksājumu norisi.
