Pēc pikšķerēšanas uzbrukuma rodas jautājums, vai bankai ir jāatmaksā norakstītā summa. Izšķiroša nozīme ir maksājuma autorizācijai un pārmetumam par rupju neuzmanību.
Mānīgi īsts e-pasts it kā no savas bankas, īsziņa ar saiti vai zvans no it kā bankas darbinieka – pikšķerēšanai (phishing) ir daudz izpausmes formu. Krāpnieku mērķis vienmēr ir iegūt piekļuves datus un apstiprinājumus, lai veiktu pārskaitījumus uz konta turētāja rēķina.
Ja nauda ir aizplūdusi, no krāpniekiem to parasti atgūt neizdodas. Cietušajiem tad izšķiroši ir tas, vai konta apkalpojošajai iestādei summa ir jāatmaksā. Likums šo jautājumu regulē Vācijas Civilkodeksa (BGB) normās par maksājumu pakalpojumiem.
Pamatprincips: neautorizētu maksājumu atmaksa
Sākumpunkts ir BGB 675.u pants. Saskaņā ar to maksājumu pakalpojumu sniedzējam neautorizēta maksājuma gadījumā nav tiesību uz savu izdevumu atlīdzināšanu. Tam nekavējoties ir jāatmaksā klientam maksājuma summa un jāatjauno konta stāvoklis, kāds tas būtu bijis bez šīs norakstīšanas.
Maksājums ir autorizēts tikai tad, ja konta turētājs tam ir piekritis. Ja trešās personas ar nozagtiem datiem ir ierosinājušas pārskaitījumu, šādas piekrišanas parasti nav. Sarežģītāki ir gadījumi, kuros cietušie maldināšanas ietekmē paši ir devuši apstiprinājumu. Vai tad pastāv autorizācija, ir atkarīgs no apstākļiem – piemēram, no tā, kas klientam tika parādīts apstiprināšanas procedūrā.
Kad klienti atbild paši
Prasījumam par atmaksu banka var pretstatīt savu prasījumu par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar BGB 675.v pantu. Ja zaudējumi radušies maksājumu instrumenta ļaunprātīgas izmantošanas rezultātā, likums sākotnēji paredz ierobežotu klienta līdzdalību ne vairāk kā 50 eiro apmērā. Savukārt par visiem zaudējumiem klients atbild tad, ja viņš ir rīkojies krāpnieciskā nolūkā vai savus rūpības pienākumus ir pārkāpis ar nodomu vai rupjas neuzmanības dēļ.
Pie šiem pienākumiem pieder personalizēto drošības elementu aizsardzība pret nesankcionētu piekļuvi un nekavējoša ļaunprātīgas izmantošanas paziņošana. Praksē strīds visbiežāk ir par to, vai klienta rīcība ir kvalificējama kā rupji neuzmanīga.
Rupja neuzmanība – konkrētā gadījuma jautājums
Rupji neuzmanīgi rīkojas tas, kurš īpaši smagā mērā pārkāpj nepieciešamo rūpību un neizdara pašsaprotamus apsvērumus. Ar vienkāršu kļūdu tam nepietiek. Vērtējot tiesas cita starpā ņem vērā šādus aspektus:
- Cik profesionāli un ticami bija noformēta maldināšana?
- Vai bija pamanāmi brīdinājuma signāli, piemēram, neparastas sūtītāja adreses vai valodiskas nekonsekvences?
- Vai apstiprinājuma kodi tika nodoti pa tālruni vai svešā interneta vietnē?
- Kādas ziņas par summu un saņēmēju tika parādītas apstiprināšanas procedūrā?
- Vai banka konkrēti un aktuāli bija brīdinājusi par izmantoto krāpšanas shēmu?
Pierādīšanas pienākums būtiskos jautājumos gulstas uz banku. Saskaņā ar BGB 675.w pantu ar pašu ierakstu vien par to, ka ir izmantots maksājumu instruments kopā ar autentifikāciju, ne vienmēr pietiek, lai pierādītu autorizāciju vai klienta rupju pienākumu pārkāpumu.
Kas jādara pēc pikšķerēšanas gadījuma
- Nekavējoties likt bloķēt piekļuvi interneta bankai un skartās kartes, piemēram, ar bankas vai centrālā bloķēšanas dienesta starpniecību.
- Nekavējoties informēt banku par neautorizēto maksājumu un rakstiski pieprasīt atmaksu.
- Nodrošināt pierādījumus: nedzēst e-pastus, īsziņas, zvanu sarakstus un ekrānuzņēmumus.
- Iesniegt iesniegumu policijā par noziedzīgu nodarījumu.
- Savlaicīgi pēc atmiņas rakstiski fiksēt notikumu gaitu.
Steiga ir nepieciešama arī juridisku iemeslu dēļ: no bloķēšanas pieteikuma brīža klients par turpmākiem ļaunprātīgiem rīkojumiem principā vairs neatbild, ja vien viņš nerīkojas krāpnieciskā nolūkā. Turklāt prasījumi ir izslēgti, ja banka par neautorizēto maksājumu netiek informēta vēlākais 13 mēnešu laikā pēc norakstīšanas (BGB 676.b pants).
Secinājums
Likums neautorizētu maksājumu risku sākotnēji uzliek maksājumu pakalpojumu sniedzējam. Pilna klienta atbildība parasti ir iespējama tikai nodoma vai rupjas neuzmanības gadījumā, un to, vai šis pārmetums ir pamatots, var novērtēt tikai pēc konkrētās notikumu gaitas. Ja banka atmaksu atsaka, var būt lietderīgi juridiski izvērtēt tās pamatojumu.
Biežāk uzdotie jautājumi
Neautorizēta maksājuma gadījumā summa saskaņā ar BGB 675.u pantu ir jāatmaksā nekavējoties. Tomēr praksē iestādes atmaksu bieži atsaka, norādot uz klienta rupju neuzmanību. Vai šis iebildums ir pamatots, ir atkarīgs no konkrētā gadījuma.
Uz to nevar atbildēt vispārīgi. Cita starpā nozīme ir tam, vai Jūs varējāt atpazīt, kādu maksājumu Jūs apstiprināt, un kā norisinājās maldināšana. Arī šādos gadījumos prasījums par atmaksu var pastāvēt pilnībā vai daļēji.
Likumā noteikts priekšnoteikums prasījumam par atmaksu tas nav. Taču tas parasti ir lietderīgi, jo dokumentē notikušo, un bankas bieži sagaida attiecīgu apliecinājumu.
